Esmu zili-melni-violeta

Nu, ko – svinams ir pirmais mēnesis Anglijā, strādājot visādus darbus un nedarbus „Brit Asia TV”. Tāpat varu beidzot priecāties, ka laipnie draugi no Latvijas ir atsūtījuši arī dažus saulesstarus uz šo pusi, jo šodien saulē apdegu, kas mani nošokēja, jo neticēju, ka tas būtu iespējams „vienmēr lietainajā, miglas vāliem pildītajā Anglijā”!

Vēl esmu saņēmusi bildītes ar Baltijas jūru, kas gan ir kā sāls brūcēs, jo šogad laikam peldēšanās sezonu jūrā atvēršu vien augustā, bet uztveru to kā motivējošu sāpi, kas palīdz izvērtēt savas prioritātes. Dažas dienas atpakaļ uzzināju, ka esmu radījusi tik labu priekšstatu par Latvijas studentiem no Vidzemes Augstskolas, ka mans priekšnieks bija ar mieru paņemt vēl divas praktikantes! Neapšaubāmi ļoti nopriecājos gan par komplimentu, gan par to, ka nebūs vienai jāskaidro citiem, kur atrodas Latvija, ka Latvija NAV daļa no Krievijas un tas, kāpēc puse no mūsu valsts iedzīvotājiem runā krieviski un daļa nesaprot latviešu valodu.

Kamēr esmu spiesta pavadīt nedēļas nogali mājās, pateicoties iepriekš minētajiem apdegumiem un tizlam incidentam ar riteni, kā rezultātā esmu zili-melni-violeta, esmu izvērtējusi savu pavadīto laiku šeit un apsvērusi savas iespējas nākamajos divos mēnešos. Secinājums par pirmo pavadīto mēnesi – tas ir bijis GRAUJOŠS! Pēc nesenas sarunas ar kādu kolēģi no Latvijas, esmu sapratusi tieši CIK ĻOTI man ir paveicies ar šo praksi šeit! Un iemeslu ir daudz…

Lai gan Latvijā praktikantus saņem atplestām rokām, sevi ir vispirms ļoti rūpīgi jāpierāda, lai kaut kur tiktu līdzi vai lai apgūtu to kā rīkoties ar kameru. Sliktākajā variantā paprasa, vai ir izieti kursi, kur to visu māca, kas, protams, maksā naudiņu. Nevienam nav sevišķi daudz laika kaut ko rādīt vai mācīt, ja vien nemāk uzplīties kā nākas! Ja pagadās centīgs un patiešām izcils students, kurš diemžēl nemāk „ielīst vajadzīgajā spraugā”, respektīvi – sagaida, kad viņam uzdos darbiņu, kurā viņš sevi varēs pierādīt, nevis izmantos jebkuru iespēju, kas pagadās vai panākt, ka dod iespēju uzreiz, gadās, ka viņu novieto darīt citus darbus, piemēram, nest kafiju un virtuļus, atbildēt uz telefona zvaniem vai darīt kaut ko tikpat garlaicīgu.

Šeit uzreiz ķeras vērsim pie ragiem – „Ko Tu proti? Okay, darīsi to un to! Nesanāk? Mēģini vēlreiz? Atkal nesanāca? Nu, pagaidi mirklīti, tūlīt iešu palīdzēt vai arī kādam palūgšu, lai parāda…” Šeit praktikantu elle ir tā, ka nekad nevar zināt, kas notiks tālāk, jo plāni mainās katru dienu ik pa pāris stundām vai ļaunāk – pa pāris minūtēm. Pagaidām ļaunākais, ko esmu piedzīvojusi ir tas, ka man paziņo, ka man būs jādodas uz interviju un šoreiz jābūt intervētājam, kas mani paceļ mazo, zaļo žurnālistu septītajās debesīs, bet pēc pusstundas paņem un nogrūž atpakaļ realitātē! Vilšanās ir ļaunākais murgs, bet, iespējams, ka tas ir tikai „Brit Asia TV” variants, jo programmas un raidījumi pieļauj šāda veida „mētāšanos” no datumiem un laikiem, bet citos televīzijas kanālos viss ir saplānots gandrīz pa sekundēm.

Vēl viens iemesls, kāpēc esmu pārliecināta, ka šī prakse būs viens no milzīgākajiem atspēriena punktiem manā dzīvē ir tas, ka, ja izvēlētos palikt un strādāt Anglijā, šeit nepieņem nevienu bez iepriekšējas darba pieredzes. Nu, vismaz ne normālos, labi atalgotos darbos. Bet prakses vietas atrast ir grūti, tiesa gan es nesaprotu, kāpēc… iespējams, ka praktikanti prasa kādu samaksu un tāpēc… Bet tie, kas ir praktizējušies Latvijā jau brauc sagatavojušies, tāpēc nav problēmu. Pēc šiem trijiem mēnešiem praksē, es varu izvēlēties nākamgad neiziet praksi un paņemt brīvu vasaru vai arī iziet praksi un atvieglot sev ceturto, beidzamo mācību gadu, kad jāraksta bakalaurs, jo trīs mēneši praksē ar vienādības zīmi pa vidu ir 12 nedēļas jeb 12 kredītpunkti manā augstskolā, kur prakses katru gadu ir obligāts un pavisam noteikti nenovērtējams pasākums. Erasmus prakse, kur minimums ir trīs mēneši ir līdzvērtīga divām sešu nedēļu ilgām praksēm Latvijā, kā arī trekns ieraksts CV, jo sniedz ne tikai darba pieredzi kā tādu, bet arī valodas zināšanu apstiprinājumu, rekomendācijas vēstuli, praktiskās zināšanas, kā arī spēju sastrādāties multikulturālā vidē, vismaz šajā gadījumā tā ir. Pieņemu, ka darba devēji kļūst arvien izvēlīgāki, jo, izmantojot pilnīgi visas iespējas, ko sniedz studijas augstskolā, var iegūt tik satriecošu dokumentu, ka aiz prieka raudāt gribas…

Par nākamajiem mēnešiem man ir aptuvena apjausma. Ir skaidrs, ka būs jāstrādā divtik daudz, jo meitene, no kuras mācos es pati, dodas prom jau nākamnedēļ, tātad būšu gan ofisā, gan izbraucienos. Darbā „Brit Asia TV”, tāpat kā mājā, kurā es dzīvoju, notiek hierarhiskā rotācija – kurš pirmais ieradies, tas pirmais dodas tālāk! Sākot darbu „Brit Asia TV” vispirms apmāca kā uzstādīt kameru, gaismas, kā visu sapakot, kā darbojas ierīces un sniedz mini instruktāžu par lietām, ko tu, iespējams, varētu sačakarēt, pēc tam seko datu analīze un informācijas meklēšana dažādiem šoviem, jaunām pārraidēm vai arī jāmeklē „svaigas asinis”/”svaigas sejas” reklāmām un pasūtījumiem, ko veicam, kam seko augstākā pilotāža – tiesības doties līdzi uz intervijām ar slavenībām, dažādām balvu pasniegšanu ceremonijām un filmu pirmizrādēm, kā arī izredzes tikt pie mikrofona, kameras vai autogrāfiem, kas nu kurā reizē varētu pagadīties! Tāpēc katru reizi uzvelkot svārkus, somā iemetu līdzi arī pieskaņotas bikses – ja nu nāktos staipīt kameras, nevis runāties ar cilvēkiem, un otrādi!

Pēdējie sasniegumi ir bijuši saistīti ar komiķu meklēšanu jaunam šovam un piedalīšanos viņu filmēšanā, kas parasti notiek kaut kur citur, līdz ar to var doties izbraukumā. Vēl kāds „veiksmes stāsts” ir saistīts ar to, ka blakus atrodas „Sikh Channel”, kas visbiežāk dodas dažādos izbraukumos un tā nu kādu dienu sanāca tā, ka man „palūdza” doties līdzi uz Mančestru, lai palīdzētu uzfilmēt reklāmas klipiņu jaunam raidījumam, ko viņi grasās ieviest. Drīzāk jau tas bija nevis lūgums, bet gan klusa pavēle no „Sikh Channel” īpašnieka, „Brit Asia TV” līdzīpašnieka un mājas, kurā dzīvoju, valdnieka, tāpēc neuzdrīkstējos pat iepīkstēties, ka mans darba laiks tūlīt būs jau beidzies! Rezultātā baudīju sajūsmu par to, ka es māku rīkoties ar lielo kameru, ko izrādās neviens no cilvēkiem, kas devās šajā izbraukumā, neprata, par ko laikam arī ieguvu tiesības filmēt gan mazo lekciju, gan sikhu lūgšanas un apmācību, stāvot pie kameras ar basām kājām, sarkanu lakatu, kas apsedz manus matus, un austiņām ausīs, lai labāk dzirdētu, ko stāsta skolotājs saviem mācekļiem. Šis piedzīvojums beidzās ar to, ka nobaudīju vienkāršu indiešu virtuves ēdienu ar metāla paplāti, kas atgādināja bumbu patvertnēs redzētos traukus, klēpī, sēžos sakrustotām kājām uz grīdas.

No šiem notikumiem secinu, ka pārējām nedēļām absolūti nevajadzētu būt grūtām, jo mani un manu darbu novērtē, tāpat kā arī manu attieksmi un interesi par sikhismu un pandžabi valodu, kurā māku bez minstināšanās noskaitīt no viens līdz desmit un pateikt paldies (ir skaidrs, ka ceļš no Mančestras līdz Birmingemai bija garš un garlaicīgs, vai ne?). Piesakos darīt vai palīdzēt pie visiem darbiņiem, par kuriem esmu pārliecināta, ka tos vēl neprotu, piemēram, mikrofonu piestiprināšanu. Man šī nodarbe labi padodas, bet jūtos neērti pieskarties citu cilvēku miesai, jo tie ir jāizvelk cauri apģērbam, tāpēc cenšos sevi trenēt un darīt to tik bieži, lai spētu to izdarīt aizvērtām acīm! (Kas gan nebūtu ieteicams, citādi izskatīsies, ka to izbaudu!)

Jau ir saplānoti turpmākie apskates objekti un pilsētas, kam noteikti visvairāk laika būs pēdējā mēnesī, jo jaunie praktikanti būs jau apmācīti un būs vieglāk sadalīt darbiņus. Turklāt priekšniecība ir ļoti pozitīvi noskaņoti pret to, ka darbinieki kaut kur dodas un absolūti nav grūti sarunāt sev kādu lieku brīvdienu, jo īpaši ņemot vērā faktu, ka reizēm tiek strādāts pat sestdienās un svētdienās. Šādā pašā veidā tiku pie divām liekām brīvdienām, lai nosvinētu savu dzimšanas dienu Itālijā. Viens iemesls ir mana priekšnieka labā sirds, bet otrs variants ir viņa sirdsapziņa, jo zinu, ka manā dzimšanas dienā notiks svarīga futbola čempionāta spēle, kuras laikā viņš pats noteikti negribēs strādāt, tātad arī pārējiem jābūt brīvam! Lai nu kā – mani tas apmierina!

Kad pieteicos praksei šeit, tad nācās ļoti ilgi kārtot papīrus, jo mans boss ir aizņemts cilvēks un ļoti viegli (pat pārāk viegli) „pārslēdzas” no viena darbiņa pie nākamā, veiksmīgi aizmirstot par citām lietām, norunām vai termiņiem, tāpēc centos pēc iespējas ātrāk palīdzēt nokārtot jauno praktikantu dokumentus, par ko saņēmu solījumu, ka varēšu gribēt jebko no Latvijas. Tā kā saulesstarus jau saņēmu, jūru attēlos arī, džemperus man vairs nevajag, ja nu vienīgi varbūt „Dzintara” pret apdegumu krēmu, tad sliecos par labu domai, ka varētu sarunāt, lai atved tādu palielāku pusdienu kastīti ar mammas gatavotajām karbonādēm un Jāņu sieru ar ķimenēm… Ai, ai, kā trūkst visādu šādu lietiņu, bet sevišķi vairs neskumstu, jo esmu atradusi kolosālu lietuviešu veikaliņu, kur var atrast „Ādažu čipsus”, „Aldara” alu, „Cido” sulas, „Laimas” konfektes un „Rīgas šprotes”, pat kvasu jau esmu nomēģinājusi te. Vienīgā sāpe tagad tik ir palikušas dārgās cenas un Latvijas saldās zemenes, upenes un jāņogas…

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 24. maijā, lasāms šeit!